Arturs Lazdiņš – Ticība, cerība, mīlestība!

Livars – Sveiks, Artur! Kādi jaunumi franču leģionāra dzīvē?

Arturs Lazdiņš – Ja jautājums ir par to, kādi jaunumi Franču leģiona dzīvē - tad varu teikt, atgriežoties pēc atvaļinājuma nekas nav mainījies. Viss iet ierasto kārtību. Tikai - esmu pārgājis citā vadā.

Livars – Atvaļinājums ... kā tas ir, karavīram būt atvaļinājumā?

Arturs Lazdiņš – Karavīram no Franču leģiona (man) būt atvaļinājumā – tā ir kā paradīze ... jo nebiju savus mīļos un ģimeni redzējis veselu gadu .... un ierados ... bez iepriekšēja brīdinājuma ...

Livars – Tātad –  biji Latvijā, Valkā?

Arturs Lazdiņš – Jā, biju Latvijā un biju arī savā dzimtajā pilsētā –

Protams, prieks satikt visus draugus un mīļotos cilvēkus, kā arī ģimeni, tādu prieku nespēj nekas aizstāt ...

Livars – Kāda izskatās Latvija?

Arturs Lazdiņš – Ūuuu ... tas ir smags jautājums ... atbraucot uz Latviju ... man likās, ka tur valda nabadzība un skaudība.

Bet es mīlu to zemi, tik es ienīstu to „kārtību” – kas tur valda ...

Livars – Cik ilgi biji mājās, ko redzēji, ko darīji ... ar kādām domām atgriezies Francijā?

Arturs Lazdiņš – Biju mājās – Latvijā tikai 10 dienas, bet man pietika ... gan atpūtas, gan –  paskatīties, kā latvieši dzīvo ... uzreiz pamaniju, kas ir „īsts” latvietis ... tāds skaudīgs un mantrausīgs cilvēks ...

Lai būtu laimīgs –  man neko vairāk nevajag, kā gaisu - ko elpot un tuvos, ko mīlēt ... nauda ir tikai papīra gabals, kas nespēj atsvērt cilvēku mīlestību ...

jo dzīvē ir daudz svarīgākas lietas ...

es nenoliedzu, lai izdzīvotu – ir vajadzīga nauda.

Livars –  Vai nebija grūti aizbraukt no Latvijas?

Arturs Lazdiņš – Bija divējādas sajūtas ...

Protams, ka bija grūti ...

Bet, no otras puses, redzot to situāciju, kas valda Latvijā – gribējās to pēc iespējas pamest ātrāk ...

Livars –  Tā nav bēgšana? ...

Arturs Lazdiņš – Īstenībā, nē ... jo es sapratu, ka pagaidām man tur

nav ko darīt ...

Livars – Vai Francijā Tu jūties vajadzīgs un jau piederīgs? Kam piederīgs?

Arturs Lazdiņš – Es nejūtos piederīgs ... bet es daru savu savu darbu. 
Godīgi runājot, ja LV turpināsies tāda attieksmes pret cilvēkiem, 
es pieņemšu Francijas pilsonību ...

Livars – Zinu, Tu tikko biji arī Amerikā?

Arturs Lazdiņš – Jā, es tur biju, es redzēju to zemi ... un es gribētu tur atgriezties un dzīvot, gribētu vēl, protams, pabūt Kanādā ...

bet pagaidām – ASV ir mana sapņu zeme ...

Livars – Kā tad ar Valku, kā tad ar Latviju?

Arturs Lazdiņš – Zini, teikšu tā, kā jau ar visu Latviju ...
te valda skaudība un nabadzība, redzot to, lai arī cik grūti ir atgriezties,

man patika pavadīt atvaļinājumu Latvijā,

bet nu pagaidām, neredzu iespēju tur dzīvot, tik vien – kā atpūsties ...

Livars – Kādu Tu redzi savu nākotni?

Arturs Lazdiņš – Labs jautājums... Nezinu, vai mana nākotne būs saistīta ar armiju, bet zinu to, ka redzu sevi nākotnē: kā labu vīru, kas pastāv par savu gimeni ...

Livars – Kur dzīvos Tava ģimene?

Arturs Lazdiņš – Tad, kad apprecēšos, tad mana sieva dzīvos ar mani.

Ne jau nauda dzīvē ir galvenais ...

Livars –  Noslēdzot šīs dienas sarunu, trīs galvenās lietas, uzstādījumus tavā turpmākajā dzīvē?

Arturs Lazdiņš – Ticība, cerība, mīlestība!

* * *